Sveiki, mani sauc Kārlis, un šāds ir mans stāsts: līdz 2018. gada vasarai man nebija nekāda sakara ar cepuru izgatavošanu vai kādu apģērba gabalu. Grūti pateikt precīzu brīdi vai iemeslu, bet man radās ideja: Kā top cepure? Tāpēc es sāku meklēt un izpētīt, skatīties un lasīt. Taču informācijas nebija daudz, tāpēc es tikai savācu sīkumus un mēģināju pats aizpildīt tukšās vietas.
Tas bija 18. jūnijs, kad pasūtīju savu pirmo cepures korpusu un auklu gabalu, lai to bloķētu. Vai varat uzminēt, kur es bloķēju pašu pirmo "Cepuri"? Tas bija uz puķu poda!!! Bet, neskatoties uz dīvaino formu, tā joprojām atgādināja cepuri. Pēc tam mēģināju šo problēmu apiet: izmēģināju dažādus puķu podus, bet arī zināju, ka tas ir tikai hobijs, tāpēc nevarēju ieguldīt daudz naudas, tāpēc radās doma vienkārši uztaisīt cepure bloki sevi - no putupolistirola.
Runājot par šujmašīnām, mana sieva ir eksperte. Bet man tā mašīna bija tikpat sarežģīta kā raķešu zinātne, tāpēc pirmo pusgadu es strādāju tikai ar diegu un adatu, tāpēc tā ir pilnīga taisnība, kad es saku, ka es atstāju savas asinis, sviedru un asaras uz pirmajām cepurēm. izgatavots. Bet galu galā es sāku mācīties un kļuvu labāks ar mašīnu, un tā no mana ienaidnieka sāka pārvērsties par manu draugu.
Bet tagad pēc pusotra gada es joprojām esmu tikai sava ceļa sākumā. Taču esmu ārkārtīgi pateicīga par apgūtajām lietām un emocijām, ko cepuru veidošana man ir devusi. Man patīk sajūta, kad pirmo reizi sastopaties ar cepures korpusu, tajā brīdī es jūtu tās personību un varu radīt neskaidru sajūtu, kā es vēlos, lai tā izskatās beigās. Man vissvarīgākais ir saprast cilvēku, kurš valkās cepuri, un procesa laikā man ir saikne ar viņa personību.
Tāpēc sekojiet man manā ceļojumā un redzēsim, kurp tas mūs ved!
